Daudzi uzskata, ka strītbols ir ļoti līdzīgs tradicionālajam basketbolam un kā vienīgo atšķirību min spēles norises vietu, proti, strītbols tiek spēlēts ārpus telpām, bet basketbols iekštelpās, tomēr šiem abiem sporta veidiem ir būtiskas atšķirības gan noteikumos, gan tehnikā, gan inventārā, turklāt strītbolam ir vairākas variācijas. Dažas no šīm variācijām ir pat ļoti attālinātas no tradicionālā basketbola.

Strītbols ir basketbola paveids, kas radies Amerikas Savienotajās Valstīs, Ņujorkā. Par tā rašanās laiku tiek uzskatīts 1947. gads, kad vietējais aktīvists Holkombs Rukers, kurš veltīja savu dzīvi jauniešu piesaistei basketbolam un ielu sportam, izveidoja vairākus spēļu laukumus un strītbola turneju Hārlemā. Viņa vārdā tika nosaukts populārākais strītbola laukums, kurā mūsdienās notiek visā pasaulē zināmas strītbola sacensības. Šajās sacensībās piedalās arī vairākas basketbola zvaigznes. Eiropā strītbols ieguva popularitāti krietni vēlāk, bet 2000. gadā tas sāka gūt ievērojamu popularitāti visā pasaulē.

Strītbols ir basketbols, kas tiek spēlēts ārpus telpām, divreiz mazākā laukumā. Mūsdienās tam ir vairākas versijas, bet tradicionālajā versijā spēles laukumā atrodas seši spēlētāji – trīs katrā komandā. Spēles pamata princips ir tāds pats kā parastajā basketbolā, proti, jācenšas trāpīt bumbu grozā, gūstot pēc iespējas vairāk punktu, bet strītbola spēle beidzas, kad viena komanda ir savākusi 21 punktu un ir vismaz divu punktu starpība. Vēl atšķirībā no basketbola, strītbolā par iemestu grozu, spēlētājam atrodoties pirms trīspunktu līnijas, tiek piešķirts viens punkts, bet ārpus trīspunktu līnijas, divi punkti. Vēl viena būtiska atšķirība ir tā, ka strītbols tiek spēlēts daudz agresīvāk un lielāka uzmanība tiek pievērsta spēlētāja prasmēm driblēt bumbu un apiet pretinieku. Strītbolā nav tiesnešu, kas fiksē katru pārkāpumu, tā vietā tiesneša funkcijas spēles laikā pilda paši spēlētāji. Tiesnesis tikai sākumā izspēlē bumbu un izšķir strīdu situācijas. Pārējie noteikumi ir diezgan līdzīgi basketbolam.

Viens no atšķirīgākajiem strītbola spēles paveidiem ir „21”. Tas tiek saukts arī par Ņujorkas strītbolu vai Amerikas strītbolu. Arī šajā spēlē galvenais mērķis ir savākt 21 punktu, bet katrs spēlētājs vāc punktus atsevišķi un starp spēlētājiem nenotiek saspēle. Visu spēles laiku tiek izdarīti metieni pa grozu. Arī šai spēlei ir vairākas variācijas, bet pārsvarā katram spēlētājam jāveic viens metiens ārpus trīspunktu līnijas un veiksmīga metiena gadījumā viņš var turpināt mest grozus un vākt punktus (viens veiksmīgs metiens ir viens punkts), līdz kāds no metieniem ir neveiksmīgs un punkti netiek gūti. Spēlētājam ir jāsavāc tieši 21 punkts. Ja viņš savāc vairāk, punktu skaits tiek samazināts līdz 15 (vai citu skaitu, atkarībā no izvēlētajiem noteikumiem).
Vēl viens variants ir Bostonas strītbols. To parasti spēlē turnīra veidā, spēlētājiem visu laiku mainoties. Vienlaicīgi laukumā ir divi spēlētāji, kas spēlē viens pret otru (retāk divi pret divi). Tiek spēlēts līdz tiek gūts viens punkts. Tad zaudētājs dodas malā un vietā nāk jauns spēlētājs. Uzvar tas, kurš pirmais iegūst noteiktu punktu skaitu (parasti 7 vai 11).

Arī strītbola bumba ir mazliet atšķirīga no basketbola bumbas. Strītbola bumbas ir pilnībā izgatavotas no gumija un tās ļoti labi atlec, turklāt ar to var spēlēt uzreiz pēc bumbas iegādes. To virsma ir rupjāka un ar to ir vieglāk driblēt.

Tātad strītbols pavisam noteikti nav tas pats, kas basketbols. Strītbolam laika gaitā ir izveidojušās ļoti daudzas variācijas un arī katru no šīm variācijām var spēlēt pēc atšķirīgiem noteikumiem, tāpēc tas ir ļoti komplicēts. Visvieglāk šo spēli ir izprast pašam spēlējot.