Ja uz ielām vai kādu pamestu ēku tuvumā redzat jauniešus, kuri skrien, lec, rāpjas un cenšas izvairīties no dažādiem šķēršļiem, nevajag uzreiz domāt, ka viņi ir kādi noziedznieki vai huligāni. Visticamāk viņi nodarbojas ar ļoti interesantu ielu sportu – parkūru. Latvijā šī aktivitāte pagaidām nav pārāk populāra, tāpēc sabiedrība bieži vien parkūristus notur par likuma pārkāpējiem un izsauc policiju, jo vienkārši neizprot viņu aktivitātes.

Nav vienotas versijas par šī sporta veida rašanos, bet populārākā versija ir tāda, ka tas ir radies Francijā, astoņdesmitajos gados. Par šīs kustības aizsācēju tiek uzskatīts Deivids Bells un viņa tēvs. Deivida tēvs, vēl būdams jauns tika aizsūtīts uz militāro skolu, kur viņš ļoti centās sevi pilnveidot. Naktīs, kad visi citi gulēja, viņš devās laukā un skrēja pa šķēršļu joslām, kāpa kokos un pildīja dažādus vingrinājumus. Viņš uskatīja, ka tādā veidā būs gatavs jebkurai dzīves situācijai. Vēlāk arī viņa dēls Deivids nodarbojās ar ko līdzīgu. Viņš, uzzinot, par to kā tēvs trenējās, arī pats gribēja sevi pilnveidot, tāpēc uzsāks parkūra treniņus. Vēlāk viņš parkūram piesaistīja arī citus jauniešus. Sākotnēji tas sevī iekļāva ne tikai pašu skriešanu un šķēršļu pārvarēšanu, bet arī izdzīvošanu skarbos apstākļos. Par spīti visam, parkūristiem vienmēr bija jāsaglabā pozitīva attieksme.

Mūsdienās tas ir nedaudz mainījies. Pēc definīcijas, parkūrs ir treniņu disciplīna, kas izstrādāta pēc militāro treniņu un šķēršļu joslu principiem. Parkūrista galvenais mērķis ir nokļūt no vienas vietas līdz citai sarežģītā, šķēršļotā apvidū, neizmantojot nekādu papildus aprīkojumu. Parkūrā, atbilstoši situācijai ir jāizvēlas vispiemērotākais pārvietošanās veids. Tas ietver lēkšanu, skriešanu, rāpošanu, velšanos, šūpošanos un citas darbības. Reizēm šķēršļu pārvarēšana ir ārkārtīgi ekstrēma un bīstama.
Vispiemērotākā parkūristiem ir urbāna vide, tāpēc bieži rodas domstarpības ar citiem sabiedrības locekļiem. Parkūristi, skrienot un lecot pa ielām apdraud ne tikai sevi, bet arī citus, turklāt parkūristi daudziem šķiet aizdomīgi. Viņi bieži vien atrodas uz ēku jumtiem, ātri skrien un veic citas darbības, kas daudziem rada priekšstatu, ka viņi varētu veikt kādas nelegālas darbības, tomēr tas viss tiek darīts tikai treniņu nolūkos. Jāatzīst gan, ka daži parkūristi mēdz arī pārkāpt gan vispārējus drošības, gan ceļus satiksmes noteikumus, tāpēc viņiem mēdz būt problēmas ar policiju. Tie parkūristi, kas izvēlas mazapdzīvotu vidi, parasti tiek mazāk kritizēti.

Šī disciplīna arī saistīta ar nopietnu traumatisma risku. Tā kā netiek izmantots nekāds papildus aprīkojums, ir viegli sevi savainot. Parkūrs ir saistīts arī ar lielu augstumu, piemēram, lēkšanu pa daudzstāvu māju jumtiem, kas kritiena gadījumā nozīmē nopietnas traumas vai pat nāvi. Vismaz iesācējiem būtu ieteicams izmantot ķiveres, ceļgalu aizsargus un elkoņu aizsargus, kaut gan tas ir pret parkūra ideoloģiju un principiem.
Būtībā vienīgais parkūra inventārs ir ērts apģērbs un apavi. Netiek izmantoti nekādi aizsargi un pat cimdu izmantošana tiek uzskatīta par nevēlamu. Īstie parkūristi, kas atbalsta šīs disciplīnas sākotnējo ideoloģiju pat nevelk apavus, jo kustības aizsācējs Deivids Bells bija teicis, ka basas kājas ir vislabākie apavi.

Ja vēlaties uzlabot savu fizisko formu, spēku, lokanību un arī veselību kopumā, varat izmēģināt parkūru. Tas ir ļoti aizraujošs sporta un izklaides veids, kam nav nepieciešams dārgs inventārs. Tikai tas jādara pamazām, sākot ar vienkāršu skriešanu un lēkšanu pāri maziem šķēršļiem. Nekādā gadījumā nedrīkst pakļaut riskam sevi un citus.