Skrituļslidotājus uz ielām var sastapt tik pat bieži kā skeitbordistus vai BMX riteņbraucējus. Jauniešu vidū tā ir diezgan populāra aktivitāte, turklāt skrituļot var ne tikai parkos vai stadionos, bet arī uz ielām. Tieši ielu skrituļslidošana daudziem šķiet visaizraujošākā, jo tā ir neparedzama un paver plašas iespējas triku taisīšanai, tomēr jāatceras, ka uz ielām jābūt īpaši piesardzīgam.

Skrituļslidas tika izgudrotas jau astoņpadsmitajā gadsimtā. Sākotnēji tās bija gatavotas no metāla un vizuāli atgādināja pie apaviem piestiprinātus nelielus velosipēdus. Par skrituļslidu dzimteni tiek uzskatīta Londona, jo tieši tur esot parādījušies pirmie mehānismi, kurus var nodēvēt par skrituļslidu priekštečiem, tomēr konkrēts to izgudrotājs nav zināms. Vēlāk vācieši izmantoja skrituļslidām līdzīgus mehānismus baleta izrādēs. Tikai deviņpadsmitajā gadsimtā tika patentēts pirmais skrituļslidu dizains. Kaut arī vizuāli tas līdzinājās mūsdienu vienrindas skrituļslidām, ar tām bija iespējams vienīgi virzīties uz priekšu. Manevrēšana, bremzēšana vai citu darbību veikšana ar tām praktiski nebija iespējama. Vēlāk dažādi zinātnieki strādāja pie šo skrituļslidu uzlabošanas, līdz beidzot viņi nonāca pie vienrindas skrituļslidām, ar kurām bija iespējams gan manevrēt, gan nobremzēt. Vēlāk Amerikas Savienotajās Valstīs tika izgudrotas arī divrindu skrituļslidas, kas bija daudz stabilākas. Tā kā skrituļslidas kļuva pieejamākas plašākai sabiedrībai, tika atvēti arī speciāli laukumi un parki skrituļslidošanai, tomēr daudzi izvēlējās izmantot tieši ielas, nevis speciāli skrituļslidošanai paredzētas vietas. Divdesmitajā gadsimtā jau tika uzlaboti skrituļslidu dizaini, lai sasniegtu perfektas manevrēšanas un bremzēšanas spējas.

Ielu skrituļslidošana pēc definīcijas nozīmē, skrituļslidošanu urbānā vidē, izpildot dažādus trikus. Ielu skrituļslidotāji bieži sacenšas arī uz ātrumu, bet populārāka ir ielu brīvā stila skrituķslidošana. Tāpat kā brīvā stila skeitbords, arī brīvā stila srituļslidošana visvairāk ir fokusēta tieši uz tiku taisīšanu. Labākais skrituļslidotājs ir tas, kurš spēj tehniski pareizi izpildīt vissarežģītākos trikus. Brīvā stila skrituļslidošanas gadījumā nav nozīmes ātrumam vai skrituļslidošanas tehnikai.

Ielu skrituļslidotāji visbiežāk ir sastopami tieši pilsētvidē. Viņi, triku pildīšanai, parasti izmanto visu to pašu, ko skeitbordisti un BMX braucēji, proti, kāpnes, margas, autobusu pieturas, atkritumu tvertnes utt. Galvenais, ir nepieciešama vieta, kur var ne tikai skrituļot uz priekšu, bet arī izpildīt trikus – lēcienus, kūleņus, salto u.c. Manevrēt ar skrituļslidām ir vieglāk, nekā ar skeitbordu, tāpēc ar tām var izpildīt vēl sarežģītākus trikus.

Tā kā skrituļslidas ir vieglāk vadāmas, skrituļslidotāji retāk nonāk policijas redzeslokā. Apkārtējā sabiedrība daudz vieglāk pieņem skrituļslidotājus, nekā citu ielu sporta veidu pārstāvjus, kas izmanto ceļus un infrastruktūru. Iespējams tas ir tāpēc, ka skrituļotāji, tomēr labprātāk izvēlas stadionus, nevis ielas un līdz ar to viņi ir mazāk sastopami, tomēr pastāv arī uzskats, ka viņi vienkārši spēj operatīvāk orientēties nestandarta situācijās un mazāk apdraud apkārtējos.

Ielu skrituļslidošanai parasti tiek izmantotas vienrindas skrituļslidas. Tām visi riteņi atrodas vienā rindā un vizuāli atgādina parastas slidas. Ar vienrindas skrituļslidām ir vieglāk manevrēt, tās ir ātrākas un piemērotākas nelīdzenām virsmām, tomēr ir skrituļotāji, kuri dod priekšroku divrindu skrituļslidām. Tās ir stabilākas, kas ievērojami atvieglo mācīšanās procesu. Iesācējiem noteikti vieglāk būtu trenēties ar divrindu skrituļslidām, tomēr vienalga ir jāievēro arī piesardzība un jāizmanto locītavu sargi un ķivere.

Ielu skrituļslidošana ir ļoti interesants brīvā laika pavadīšanas veids un reizē arī labs fiziskais treniņš. Skrituļošanas process var sagādāt prieku arī tad, ja netiek veikti sarežģīti triki, tāpēc ar šo izklaides veidu, tāpat kā ar slidošanu, var nodarboties ikviens.