Eiropā, dzirdot vārdu „hokejs”, parasti ar to automātiski tiek saprasts ledus hokejs, kas ir ļoti populārs sporta veids, tomēr pastāv arī citi hokeja veidi, kā, piemēram, ielu hokejs, bumbas hokejs u.c. Daudzās pasaules valstīs ielu hokejs ir vēl populārāks, jo to var spēlēt jebkurā vietā un arī siltā laikā, bet Latvijā par to zina tikai nedaudzi.

Ielu hokejs, tā mūsdienu versijā, ir samērā jauns sporta veids, tomēr tā pirmsākumi tiek saistīti ar līdzīgām spēlēm. Piemēram, Īrijā jau pirms vairākiem simtiem gadu tika spēlēta līdzīga spēle, kurā tika izmantotas nūjas un bumba. Arī Amerikas indiāņiem esot bijušas līdzīgas spēles, bet vairāk tomēr ielu hokeja attīstība tiek saistīta ar ledus hokeju. Šis sporta veids izplatījās vēlāk, bet tik pat strauji guva lielu popularitāti visā pasaulē. Gan ledus, gan ielas hokejam ir arī ļoti līdzīgi pamata noteikumi, tomēr dažādās valstīs tie mazliet atšķiras. Ja par ielu hokeju tiek runāts vairāk kā par brīvā laika izklaidi, nevis profesionālu sportu, tad noteikumu variācijas ir vēl dažādākas. Vēlāk hokejs, uz neslīdošas virsmas un ar skrituļslidām tika spēlēts arī iekštelpās, bet to vairs nevar uzskatīt gluži par ielu hokeju. Tas ir bumbas jeb inline hokejs.

Pēc definīcijas ielu hokejs ir ledus hokeja variācija, kas tiek spēlēta ārpus telpām, izmantojot skrituļslidas, nūjas un īpašu ripu vai bumbu. Viss ielu hokeja inventārs ir pielāgots spēlēšanai ārpus telpām uz asfalta vai tam līdzīga seguma. Spēles galvenais mērķis un pamata noteikumi ir tieši tādi paši kā ledus hokejā, proti, jācenšas pēc iespējas vairāk reižu iesist bumbu vai ripu pretinieka vārtos, tādā veidā gūstot punktus.

Kā jau vairākumam ielu sportu, arī ielu hokejam ir ļoti dažādas noteikumu variācijas, tomēr ir dažas lietas, kuras ievēro vairākums spēlētāju, kā, piemēram, ir jāizvairās no fiziska kontakta ar citiem spēlētājiem, lai izvairītos no ievainojumiem. Kritiens uz asfalta ir daudz traumatiskāks, nekā kritiens uz ledus, tāpēc ir šādas atšķirības. Arī nūjas pacelšana vai klupināšana parasti ir stingri aizliegta, tomēr raizēm šie noteikumi netiek ievēroti. Parasti ielu hokejā, tāpat kā strītbolā un citos ielu komandu sporta veidos, nav arī tiesnešu, kas īpaši uzrauga spēles gaitu. Spēles laukumā ir jābūt pieciem spēlētājiem (bet, protams, var spēlēt arī vairāk vai mazāk) katrā komandā, ieskaitot vārtsargus un spēle norisinās konkrētu laika posmu, kurš var tikt dalīts puslaikos, trešdaļās vai ceturtdaļās. Uzvar tā komanda, kura ieguvusi vairāk punktu.

Variācijas var būt ne tikai noteikumos, bet arī inventāra izvēlē. Parasti ielu hokejā tiek izmantota ripa, taču reizēm tiek spēlēts arī ar bumbu. Tāpat ielu hokejs var tikt spēlēts ne tikai ar skrituļslidām, bet arī vienkāršos apavos. Ielu hokejā ir paredzēts arī lietot ķiveri un ceļgalu un elkoņu aizsargus, bet parasti tas netiek darīts. Ielu hokejam ir arī īpašas nūjas, bet bieži vien tiek izmantotas ledus hokeja nūjas.

Zinot ledus hokeja noteikumus, droši varat mēģināt spēlēt arī ielu hokeju, tikai jāatceras, ka jāizvairās no traumu gūšanas. Katrā valstī, pilsētā un pat pagalmā tas var tikt spēlēts citādāk, bet pamatā tas ir tāds pats kā ledus hokejs, tikai ārpus telpām un bez ledus.